Mazdauskis dzīve jeb - es neesmu tolmetā.
Posted: 30 Nov 2015, 00:50
Labvakar, cienījamie/cienījamās.
Mani sauc Mazdauskis.
Kas es esmu?
Esmu Mazda 323 pēc papīriem. Sedans. Tā vismaz ir ietetovēts uz mana glītā dibentiņa. Esmu mazliet amerikānisks beibe,bet tas nenozīmē, ka barojos no McDonald's, virtuļiem un esmu tukla. Esmu diezgan slaida. Atšķirības - īsā numurzīme uz priekšējā bampera un tā. Ir vēl sīkumi, bet tos pašlaik neuzskaitīšu. Man garšo benzīns. Mani vēl nav mēģinājuši barot ar pirduļiem (LPG), bet kas zin - saka, ka esot interesanta pieredze, Varbūt kādreiz zaudēšu savu nevainīgu un ņammāšu gāzi benzīna vietā. Man liek kustēties 1.5l DOHC matariņš.
Vēl mani mēdz saukt par Mazda Protege, Mazda Artis un tā. To viens no maniem saimniekiem izlasīja wikipedijā.
Dzimusi esmu tālajā 1995 gadā-tas ir-četrus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Zīmīgi, bet fakts.
Kā es nokļuvu šeit?
Kā gadījās, kā ne-mani iepriekšējie saimnieki man noņēma aktīvi, legāli pa ielām braucoša transportlīdzekļa statusu. (Tautas valodā-norakstīja). Pēdējoreiz tehniskās apskates inspektori mani aiztika, cilāja manus bruncīšus un pētīja pirms vairāk, kā pieciem gadiem-2009. gadā.
Nākamā kairinošā apskatīšana bija plānota 2010. gada novembrī, bet to es tā arī nesagaidīju. Mani ieslodzīja garāžā un tur es arī mitinājos. No sētas bāzt laukā deguntiņu nedrīkstēja-draudēja sagūstīšana un deportēšana.
2014. gada nogalē kāds pagara auguma apķērīgs un runīgs vīrs itkā bija runājis ar maniem tā laika saimniekiem par manis adopciju un pārvietošanu uz citurieni. Apmaiņā pret kādu noteiktu naudas summu. Tāds ir mūsu-transportlīdzekļu liktens, ka mūsu mīļie saimnieki dažādu iemeslu dēļ mēdz mūs nodot citiem mīļiem saimniekiem apmaiņā pret naudiņu. Kā ir, tā jādzīvo.
Nezinu, kas un kā tur bija, bet tā arī es garāžā ilgojos un gaidīju izkustēšanos līdz šī gada 27. novembrim, kad beidzot mani esošie saimnieki mani pārvietoja no garāžas uz ielu. Laukā bija vēsāks, nekā garāžā. Tā es tur stāvēju un gaidīju-kas nu notiks. Ik pa brīdim uz mana ķermeņa nokrita kāda vientuļa sniegpārsla, kura pēc neilga laika izkusa. Sāka satumst. Baidījos no deportācijas, jo tas nozīmētu agrāku vai vēlāku manis pārvietošanu uz laukumu, kur es pārtaptu vai nu par sastāvdaļu kādā citā transportlīdzeklī, vai arī bezkaislīgi tiktu saspiesta, samalta un pārtaisīta par, piemēram, pelnu trauku. Pelnu trauki man nepatīk-tie smird. Cigaretes smird. Kamēr ar mani pārvietojās iepriekšējie saimnieki-es cigarešu smaku netiku jutusi.
Sāka satumst, pienāca vakars. Jau domāju-tā arī nekas nenotiks - manas ilgas pēc pārmaiņām paliks nepiepildītas...
Bet te vienā brīdī redzu - man tuvojās transportlīdzeklis ar aizmugurē pieāķētu ierīci, ar kuras palīdzību iespējams transportēt tādas, kā mani. Šis transportlīdzeklis itkā nevērīgi pabrauc garām, apgriežas un piebrauc man priekšā. Skaidrs, BEIDZOT TAS notiks! Es tikšu projām no šejienes. YEEHAA!
Pagāja neilgs laiciņš-atnāca mani esošie saimnieki, aprunājās un sākās mans ceļojums.
Mani uzvilka uz pārvietojamās iekārtas un piesēja-lai nenokrītu. Šis man likās pozitīvi - ja jau piesien, tātad esmu svarīga - par mani uztraucās, lai nenokrītu un nepazūdu.
Un tad lēnām sāku savu ceļu uz...kautkurieni. Man neviens neteica-uz kurieni. Mani vienkārši vilka. Man acīs sitās dubļi no velkošā, apšaubāma izskata transportlīdzekļa, kurš bija mazliet apburzīts un ar izsistu vienu sānu logu. Tas manī izraisīja mazliet ironiju: mani - tvirtu meiteni pārvieto tāds apburzīts un nošmulējies drapaks. Bet ko darīt-tādi tie cilvēki ir.
Man priekšā bija apmēram 250 km garš ceļš - tā runāja mani jaunie saimnieki savā cilvēku valodā. Te - kādus mazliet vairāk, kā 10 kilometrus nostāk no manas iepriekšējās atrašanās vietas notika ķeza. Velkamajai iekārtai kurpīte izbeidzās - riepa pārsprāga. Uzminiet, kurš izglāba situāciju? Ha - es izglābu, jo tieši no mana bagāžas nodalījuma tie cilvēkveidīgie izņēma rezerves ratu un uzlika tai - apšaubāma izskata velkošajai ierīcei. Lamata, es nodomāju. Ja jau pat tādu gabalu bez ekscesiem nevar noripot.
Pagāja kādas 3 stundas un bijām galā. Mani gan mazliet aizkaitināja apstāšanās pa ceļam. Ok - manās aizmugurējās riepiņās iepūst gaisu - nav ko teikt - vajag. Bet tie cilvēki tak bez smēķēšanas un čurāšanas nevar paciesties nieka pāris stundas - ta tur apstāties, ta citur... grr
Bet nu labi-katram savas vājības.
Esmu savās jaunajās mājās, pie jaunajiem saimniekiem. Šodien esmu mazliet sagurusi-pārējo izstāstīšu tuvākajā laikā.
Zemāk redzamajā foto var redzēt, kā izskatos vaigā. Brīdī, kad vēl mani nebija nocēluši no velkamās ierīces (tās pašas lamatas)
Mani sauc Mazdauskis.
Kas es esmu?
Esmu Mazda 323 pēc papīriem. Sedans. Tā vismaz ir ietetovēts uz mana glītā dibentiņa. Esmu mazliet amerikānisks beibe,bet tas nenozīmē, ka barojos no McDonald's, virtuļiem un esmu tukla. Esmu diezgan slaida. Atšķirības - īsā numurzīme uz priekšējā bampera un tā. Ir vēl sīkumi, bet tos pašlaik neuzskaitīšu. Man garšo benzīns. Mani vēl nav mēģinājuši barot ar pirduļiem (LPG), bet kas zin - saka, ka esot interesanta pieredze, Varbūt kādreiz zaudēšu savu nevainīgu un ņammāšu gāzi benzīna vietā. Man liek kustēties 1.5l DOHC matariņš.
Vēl mani mēdz saukt par Mazda Protege, Mazda Artis un tā. To viens no maniem saimniekiem izlasīja wikipedijā.
Dzimusi esmu tālajā 1995 gadā-tas ir-četrus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Zīmīgi, bet fakts.
Kā es nokļuvu šeit?
Kā gadījās, kā ne-mani iepriekšējie saimnieki man noņēma aktīvi, legāli pa ielām braucoša transportlīdzekļa statusu. (Tautas valodā-norakstīja). Pēdējoreiz tehniskās apskates inspektori mani aiztika, cilāja manus bruncīšus un pētīja pirms vairāk, kā pieciem gadiem-2009. gadā.
Nākamā kairinošā apskatīšana bija plānota 2010. gada novembrī, bet to es tā arī nesagaidīju. Mani ieslodzīja garāžā un tur es arī mitinājos. No sētas bāzt laukā deguntiņu nedrīkstēja-draudēja sagūstīšana un deportēšana.
2014. gada nogalē kāds pagara auguma apķērīgs un runīgs vīrs itkā bija runājis ar maniem tā laika saimniekiem par manis adopciju un pārvietošanu uz citurieni. Apmaiņā pret kādu noteiktu naudas summu. Tāds ir mūsu-transportlīdzekļu liktens, ka mūsu mīļie saimnieki dažādu iemeslu dēļ mēdz mūs nodot citiem mīļiem saimniekiem apmaiņā pret naudiņu. Kā ir, tā jādzīvo.
Nezinu, kas un kā tur bija, bet tā arī es garāžā ilgojos un gaidīju izkustēšanos līdz šī gada 27. novembrim, kad beidzot mani esošie saimnieki mani pārvietoja no garāžas uz ielu. Laukā bija vēsāks, nekā garāžā. Tā es tur stāvēju un gaidīju-kas nu notiks. Ik pa brīdim uz mana ķermeņa nokrita kāda vientuļa sniegpārsla, kura pēc neilga laika izkusa. Sāka satumst. Baidījos no deportācijas, jo tas nozīmētu agrāku vai vēlāku manis pārvietošanu uz laukumu, kur es pārtaptu vai nu par sastāvdaļu kādā citā transportlīdzeklī, vai arī bezkaislīgi tiktu saspiesta, samalta un pārtaisīta par, piemēram, pelnu trauku. Pelnu trauki man nepatīk-tie smird. Cigaretes smird. Kamēr ar mani pārvietojās iepriekšējie saimnieki-es cigarešu smaku netiku jutusi.
Sāka satumst, pienāca vakars. Jau domāju-tā arī nekas nenotiks - manas ilgas pēc pārmaiņām paliks nepiepildītas...
Bet te vienā brīdī redzu - man tuvojās transportlīdzeklis ar aizmugurē pieāķētu ierīci, ar kuras palīdzību iespējams transportēt tādas, kā mani. Šis transportlīdzeklis itkā nevērīgi pabrauc garām, apgriežas un piebrauc man priekšā. Skaidrs, BEIDZOT TAS notiks! Es tikšu projām no šejienes. YEEHAA!
Pagāja neilgs laiciņš-atnāca mani esošie saimnieki, aprunājās un sākās mans ceļojums.
Mani uzvilka uz pārvietojamās iekārtas un piesēja-lai nenokrītu. Šis man likās pozitīvi - ja jau piesien, tātad esmu svarīga - par mani uztraucās, lai nenokrītu un nepazūdu.
Un tad lēnām sāku savu ceļu uz...kautkurieni. Man neviens neteica-uz kurieni. Mani vienkārši vilka. Man acīs sitās dubļi no velkošā, apšaubāma izskata transportlīdzekļa, kurš bija mazliet apburzīts un ar izsistu vienu sānu logu. Tas manī izraisīja mazliet ironiju: mani - tvirtu meiteni pārvieto tāds apburzīts un nošmulējies drapaks. Bet ko darīt-tādi tie cilvēki ir.
Man priekšā bija apmēram 250 km garš ceļš - tā runāja mani jaunie saimnieki savā cilvēku valodā. Te - kādus mazliet vairāk, kā 10 kilometrus nostāk no manas iepriekšējās atrašanās vietas notika ķeza. Velkamajai iekārtai kurpīte izbeidzās - riepa pārsprāga. Uzminiet, kurš izglāba situāciju? Ha - es izglābu, jo tieši no mana bagāžas nodalījuma tie cilvēkveidīgie izņēma rezerves ratu un uzlika tai - apšaubāma izskata velkošajai ierīcei. Lamata, es nodomāju. Ja jau pat tādu gabalu bez ekscesiem nevar noripot.
Pagāja kādas 3 stundas un bijām galā. Mani gan mazliet aizkaitināja apstāšanās pa ceļam. Ok - manās aizmugurējās riepiņās iepūst gaisu - nav ko teikt - vajag. Bet tie cilvēki tak bez smēķēšanas un čurāšanas nevar paciesties nieka pāris stundas - ta tur apstāties, ta citur... grr
Bet nu labi-katram savas vājības.
Esmu savās jaunajās mājās, pie jaunajiem saimniekiem. Šodien esmu mazliet sagurusi-pārējo izstāstīšu tuvākajā laikā.
Zemāk redzamajā foto var redzēt, kā izskatos vaigā. Brīdī, kad vēl mani nebija nocēluši no velkamās ierīces (tās pašas lamatas)
