ar auto uz Grieķiju
Posted: 09 May 2016, 01:07
Pamanīju mums forumā šādu sadaļu, tā ka padalīšos pieredzē.
Nerakstīšu te ieteikumus tipa "uzkāpiet Eifeļa tornī, aizejiet uz Luvru, būs zaibis", nokomplektētus ar atbilstošiem selfijiem. Kur braukt un ko redzēt - katra paša ziņā, jo - "vienam māte, otram meita". Tāpēc - tīri par to, kā šis brauciens izskatās no vietas starp stūri un atzveltni.
Vispirms par maršrutu. Sanāca tā, ka laikapstākļu dēļ tas tika pārplānots jau procesa gaitā. Sākotnējais maršruts bija paredzēts pa Balkānu pussalas rietumkrastu, bet pēc rūpīgas windguru monitorēšanas, Polijas dienvidos tika pieņemts lēmums nogriezties no ieplānotā ceļa un doties pa jau ierasto maršrutu uz gandrīz pašiem tālākajiem Eiropas dienvidiem - Grieķiju.
Maršruta garums, atkarībā no tā, kurā vietā Grieķijā tas beidzas - 2300-3300km vienā virzienā. Google piedāvā to paveikt +/-30 stundu laikā, kas principā atbilst patiesībai, taču jāņem vērā, ka vienā piegājienā viens šoferis to nobraukt nevar, un jo vairāk pasažieru, jo vairāk tiem nesakrīt ēšanas/iršanas/čurāšanas/vemšanas/gulēšanas grafiki, kas ilgākā braucienā var novest pie nepieciešamības apstāties ik pēc pusstundas, un tādā režīmā nekur aizbraukt sakarīgā laikā nav iespējams. Te nu šoferim ir jābūt diktatoram, un jāspēj pateikt "nē".
Lai nu kā - divās dienās nobraucams tas gabals ir.
Tātad ceļš ved cauri daudzām valstīm - Lietuva, Polija, Čehija(varbūt), Slovākija, Ungārija, Serbija, Maķedonija, un beidzot pati Grieķija.
Nedaudz par katru no tām:
Lietuva - ok, nez vai par to es varu pateikt kautko tādu, ko kāds nezinātu. Īsumā - garlaicīgi. It sevišķi atpakaļceļā, kad nāk lūziens.
Polija - ar katru reizi, kad tur braucu, ceļi kļūst patīkamāki. Poļi zin, kur iegrūzt Eiropas naudiņu, un viņiem izdodas. Ja kādreiz tai cauri bija jābrauc pa nakti, citādi varēji stundām ilgi pavadīt Varšavas korķos, tad tagad Varšavai var izlidot cauri kādās 15-20 minūtēs pa maģistrāli, uz kuras atļautais ātrums 80-120km/h, joslu skaits vietām 5 vai 6 vienā virzienā. Protams, naktī arī tās ir tukšas, un bija diezgan ērmīgi uz šāda ceļa atrasties vienam atpakaļceļā. Protams, Ostrov Mazovecki-Lomža-Augustow posms joprojām ved caur daudz apdzīvotām vietām, un to izbraukt naktī ir ātrāk. Taču arī tur ceļi tiek pārbūvēti un kļūst ātrāki. Tāpat Polijas dienvidos kalnu ceļus ātrāk izbraukt ir naktī. Daži ceļi ir maksas, bet nekas baigi dārgs nebija. Jāmaksā uz paša ceļa. Polijā ir bija lētākais soļķis visā manā maršrutā (varbūt vienīgi neskaitot Maķedoniju, jo slikums bija pārrēķināt viņu tugrikus saprotamākās vienībās).
Čehija - principā tā nav obligāta šajā maršrutā, bet tā nu ir sanācis, ka lai apbrauktu iepriekš minētos Polijas dienvidu kalnainos ceļus, visi ceļi ved caur Čehiju. Čehijā par bāņiem ir jāmaksā - jāpērk tā saucamā vinjete, kuras maksa nav atkarīga no tā, cik daudz un par kādiem ceļiem tiek nobraukts, bet vienkārši uz 10 dienām vai mēnesi. Šāds pats apmaksas princips ir arī Slovākijā un Ungārijā. Manā maršrutā bija iespējami divi varianti - viens no tiem ved pārdesmit km caur Čehiju, tālāk caur Slovākiju, otrs lielāku gabalu caur Čehiju, un pārdesmit km caur Slovākiju. Tā kā Slovākija maršrutā ir jebkurā gadījumā, bet no Čehijas var izvairīties, mans iekšējais žīds teica, ka nevajag maksāt čehiem par pārdesmit kilometru ceļu. Turpceļā izbraucu Čehijas pārdesmit kilometru gabalu pa mazajiem ceļiem, par kuriem nav jāmaksā. Secināju - lēni, tāpat kā Polijas dienvidos. Tāpēc atpakaļ braucu pa pierasto maršrutu no Slovākijas uz Poliju pa taisno.
Slovākija - vispār kā valsts man tā patīk, bet braukšanas ziņā nekā īpaša ko pateikt nav. Bāņi forši, ātri, mazie kalnu celiņi - ne tik ātri, bet nekādu baigo sarežģījumu uz tiem nav. Kā jau minēju - par bāņiem jāmaksā uz dienām. Drusku nesakārtots tas apmaksas jautājums, jo tās vinjetes pašam jāmeklē kur nopirkt, un pirmajā benzīntankā, kurā iebraucu, valodas barjeras dēļ tā arī neizdevās saprasties ar pārdevēju šajā jautājumā. Man tas likās ļoti dīvaini, jo tā taču ir tipiska vajadzība pierobežas tankā, bet nu aizbraucu uz nākamo un tur viss notikās.
Ungārija - arī ~ tas pats. Tikai ceļu maksas jautājums sakārtots - braucot iekšā Ungārijā vari izbraukt caur maksas punktu un pie lodziņa samaksāt, neizkāpjot no auto. Ātri un vienkārši. Un vēl ungāri, kā zināms, ļoti labi saprot, kas ir ēdiens, tāpēc tur var lieliski paēst, turklāt tas nav dārgi.
Serbija - pārsvarā par to ir dzirdēts viedoklis, ka tā ir kautkāda šausmīga vieta, kur slaktē horvātus un kosoviešus, un vispār mājas un tilti sagrauti, ceļi mīnēti, un dzīvs no turienes ārā netiksi. Protams, ka tā nav taisnība. Kosovā gan nebiju, bet pārējā teritorijā karš ir beidzies pirms >20 gadiem, jeņķu sabombardētie tilti sen atjaunoti, un tikai vienu sagrautu ēku redzēju, kura šķiet, tur tiek turēta kā piemineklis. Ceļš, kas tai iet cauri no Ungārijas līdz Maķedonijai gandrīz visā garumā ir "bānis". Ceļš atjaunots, ļoti kvalitatīvs. Pēdējo 6 gadu laikā (kopš es pēdējoreiz tur braucu), daudz kas sabūvēts. Belgradai gandrīz pabeigts apvedceļš, uz kura sabūvēti tādi tilti, ka mūsējais dienvidnieks liekas kautkas mazs un nenozīmīgs. Visi benzīntanki jauni(vai atjaunoti), viss kārtīgs, tīrs. Šķiet, ka Serbijas tankos bija tīrākās atejas, kādas visa ceļojuma laikā manīju. Serbi draudzīgi, visi runā angliski. Par bāni jāmaksā uz vietas "pie lodziņa". Visur pieņem eur. Izskatās, ka serbi tik ļoti cenšas līdzināties "vecās eiropas" valstīm, ka ir pat pārcentušies.
Maķedonija - izskatās, ka viņi arī gribētu līdzināties "vecās eiropas" valstīm, taču viņi, atšķirībā no serbiem, uzskata, ka pilnīgi pietiek uz Dienvidslāvijas laikā uzcelta 4 joslu ceļa, kura kvalitāte ir apmēram kā mūsu pleskavene pirms remonta, uzlikt maksas punktus un ar to viss ir darīts. Ne nu viņi to ceļu ir nosaukuši par Maķedonijas Aleksandra lielceļu, un tam, noteikti, ir vēsturiska vērtība. Īsumā - tā ir valsts, kam ātri izbraukt cauri, apstājoties vienīgi lukoilā, lai iepildītu degvielu, jo tā ir lētāka kā Grieķijā.
Turpinājums sekos ...
Nerakstīšu te ieteikumus tipa "uzkāpiet Eifeļa tornī, aizejiet uz Luvru, būs zaibis", nokomplektētus ar atbilstošiem selfijiem. Kur braukt un ko redzēt - katra paša ziņā, jo - "vienam māte, otram meita". Tāpēc - tīri par to, kā šis brauciens izskatās no vietas starp stūri un atzveltni.
Vispirms par maršrutu. Sanāca tā, ka laikapstākļu dēļ tas tika pārplānots jau procesa gaitā. Sākotnējais maršruts bija paredzēts pa Balkānu pussalas rietumkrastu, bet pēc rūpīgas windguru monitorēšanas, Polijas dienvidos tika pieņemts lēmums nogriezties no ieplānotā ceļa un doties pa jau ierasto maršrutu uz gandrīz pašiem tālākajiem Eiropas dienvidiem - Grieķiju.
Maršruta garums, atkarībā no tā, kurā vietā Grieķijā tas beidzas - 2300-3300km vienā virzienā. Google piedāvā to paveikt +/-30 stundu laikā, kas principā atbilst patiesībai, taču jāņem vērā, ka vienā piegājienā viens šoferis to nobraukt nevar, un jo vairāk pasažieru, jo vairāk tiem nesakrīt ēšanas/iršanas/čurāšanas/vemšanas/gulēšanas grafiki, kas ilgākā braucienā var novest pie nepieciešamības apstāties ik pēc pusstundas, un tādā režīmā nekur aizbraukt sakarīgā laikā nav iespējams. Te nu šoferim ir jābūt diktatoram, un jāspēj pateikt "nē".
Lai nu kā - divās dienās nobraucams tas gabals ir.
Tātad ceļš ved cauri daudzām valstīm - Lietuva, Polija, Čehija(varbūt), Slovākija, Ungārija, Serbija, Maķedonija, un beidzot pati Grieķija.
Nedaudz par katru no tām:
Lietuva - ok, nez vai par to es varu pateikt kautko tādu, ko kāds nezinātu. Īsumā - garlaicīgi. It sevišķi atpakaļceļā, kad nāk lūziens.
Polija - ar katru reizi, kad tur braucu, ceļi kļūst patīkamāki. Poļi zin, kur iegrūzt Eiropas naudiņu, un viņiem izdodas. Ja kādreiz tai cauri bija jābrauc pa nakti, citādi varēji stundām ilgi pavadīt Varšavas korķos, tad tagad Varšavai var izlidot cauri kādās 15-20 minūtēs pa maģistrāli, uz kuras atļautais ātrums 80-120km/h, joslu skaits vietām 5 vai 6 vienā virzienā. Protams, naktī arī tās ir tukšas, un bija diezgan ērmīgi uz šāda ceļa atrasties vienam atpakaļceļā. Protams, Ostrov Mazovecki-Lomža-Augustow posms joprojām ved caur daudz apdzīvotām vietām, un to izbraukt naktī ir ātrāk. Taču arī tur ceļi tiek pārbūvēti un kļūst ātrāki. Tāpat Polijas dienvidos kalnu ceļus ātrāk izbraukt ir naktī. Daži ceļi ir maksas, bet nekas baigi dārgs nebija. Jāmaksā uz paša ceļa. Polijā ir bija lētākais soļķis visā manā maršrutā (varbūt vienīgi neskaitot Maķedoniju, jo slikums bija pārrēķināt viņu tugrikus saprotamākās vienībās).
Čehija - principā tā nav obligāta šajā maršrutā, bet tā nu ir sanācis, ka lai apbrauktu iepriekš minētos Polijas dienvidu kalnainos ceļus, visi ceļi ved caur Čehiju. Čehijā par bāņiem ir jāmaksā - jāpērk tā saucamā vinjete, kuras maksa nav atkarīga no tā, cik daudz un par kādiem ceļiem tiek nobraukts, bet vienkārši uz 10 dienām vai mēnesi. Šāds pats apmaksas princips ir arī Slovākijā un Ungārijā. Manā maršrutā bija iespējami divi varianti - viens no tiem ved pārdesmit km caur Čehiju, tālāk caur Slovākiju, otrs lielāku gabalu caur Čehiju, un pārdesmit km caur Slovākiju. Tā kā Slovākija maršrutā ir jebkurā gadījumā, bet no Čehijas var izvairīties, mans iekšējais žīds teica, ka nevajag maksāt čehiem par pārdesmit kilometru ceļu. Turpceļā izbraucu Čehijas pārdesmit kilometru gabalu pa mazajiem ceļiem, par kuriem nav jāmaksā. Secināju - lēni, tāpat kā Polijas dienvidos. Tāpēc atpakaļ braucu pa pierasto maršrutu no Slovākijas uz Poliju pa taisno.
Slovākija - vispār kā valsts man tā patīk, bet braukšanas ziņā nekā īpaša ko pateikt nav. Bāņi forši, ātri, mazie kalnu celiņi - ne tik ātri, bet nekādu baigo sarežģījumu uz tiem nav. Kā jau minēju - par bāņiem jāmaksā uz dienām. Drusku nesakārtots tas apmaksas jautājums, jo tās vinjetes pašam jāmeklē kur nopirkt, un pirmajā benzīntankā, kurā iebraucu, valodas barjeras dēļ tā arī neizdevās saprasties ar pārdevēju šajā jautājumā. Man tas likās ļoti dīvaini, jo tā taču ir tipiska vajadzība pierobežas tankā, bet nu aizbraucu uz nākamo un tur viss notikās.
Ungārija - arī ~ tas pats. Tikai ceļu maksas jautājums sakārtots - braucot iekšā Ungārijā vari izbraukt caur maksas punktu un pie lodziņa samaksāt, neizkāpjot no auto. Ātri un vienkārši. Un vēl ungāri, kā zināms, ļoti labi saprot, kas ir ēdiens, tāpēc tur var lieliski paēst, turklāt tas nav dārgi.
Serbija - pārsvarā par to ir dzirdēts viedoklis, ka tā ir kautkāda šausmīga vieta, kur slaktē horvātus un kosoviešus, un vispār mājas un tilti sagrauti, ceļi mīnēti, un dzīvs no turienes ārā netiksi. Protams, ka tā nav taisnība. Kosovā gan nebiju, bet pārējā teritorijā karš ir beidzies pirms >20 gadiem, jeņķu sabombardētie tilti sen atjaunoti, un tikai vienu sagrautu ēku redzēju, kura šķiet, tur tiek turēta kā piemineklis. Ceļš, kas tai iet cauri no Ungārijas līdz Maķedonijai gandrīz visā garumā ir "bānis". Ceļš atjaunots, ļoti kvalitatīvs. Pēdējo 6 gadu laikā (kopš es pēdējoreiz tur braucu), daudz kas sabūvēts. Belgradai gandrīz pabeigts apvedceļš, uz kura sabūvēti tādi tilti, ka mūsējais dienvidnieks liekas kautkas mazs un nenozīmīgs. Visi benzīntanki jauni(vai atjaunoti), viss kārtīgs, tīrs. Šķiet, ka Serbijas tankos bija tīrākās atejas, kādas visa ceļojuma laikā manīju. Serbi draudzīgi, visi runā angliski. Par bāni jāmaksā uz vietas "pie lodziņa". Visur pieņem eur. Izskatās, ka serbi tik ļoti cenšas līdzināties "vecās eiropas" valstīm, ka ir pat pārcentušies.
Maķedonija - izskatās, ka viņi arī gribētu līdzināties "vecās eiropas" valstīm, taču viņi, atšķirībā no serbiem, uzskata, ka pilnīgi pietiek uz Dienvidslāvijas laikā uzcelta 4 joslu ceļa, kura kvalitāte ir apmēram kā mūsu pleskavene pirms remonta, uzlikt maksas punktus un ar to viss ir darīts. Ne nu viņi to ceļu ir nosaukuši par Maķedonijas Aleksandra lielceļu, un tam, noteikti, ir vēsturiska vērtība. Īsumā - tā ir valsts, kam ātri izbraukt cauri, apstājoties vienīgi lukoilā, lai iepildītu degvielu, jo tā ir lētāka kā Grieķijā.
Turpinājums sekos ...