Karoče, džeki, pankūka! Man kā finiša karoga vicinātājam gribās vislielāko PALDIES pateikt tiem trijiem džekiem - palīgiem iekš BMW E91 (sorry, vārdus nezinu), kas uzņēma laiku! Čista vot tā no sirds, dvēseles un rajona - paldies, ka bija iespēja nu reizes padsmit, ja ne vairāk, pieiet klāt un pārjautāt: "Eu, a šitam kurais aplis? Tagad jāvicina vai vēl viens aplis?" Nu tā, ka tīri pārliecībai, ka visu daru čotka. Un vienmēr sakrita mūsu aprēķini. Es, protams, arī kā palīgs, rūtaino lupatu vicināju pirmo reizi, diezgan tomēr atbildīga štelle. Saprotu braucējus, ka azartā var nojukt apļu skaits, jo tomēr adrenalīns, gonka, dubļi, tosols pa kapota spraugām, zilinskis pa glušaku un hvz kas tur vēl grab hadenē, tāpēc izskaitīt trīs apļus ir tā, nu, otršķirīgi, maigi izsakoties. Tieši tāpēc savu pienākumu uztvēru ar lielu atbildību, jo nu kamon, kuram gan gribās škrobīties, nobraucot vienu apli par maz, vai pretēji: "A tas ar to kwatriku nobrauca vairāk nekā es, kas tam par privilēģijām?" Paldies, džeki, ka varēja uz Jums paļauties! AliņČ no manis!
Otra lieta. Atceros 2010. gada Metalshow Open air festivālu Rīgā, VEFčika rajonā. Izbraucām no Jelgavas ar faking čoma vecmammas 1.4L VW Polo divdurvnieku. Bijām pieci kabani, divi no mums virs 2m augumā un virs 100kg dzīvsvarā, ieskaitot mani pēdējā kategorijā. Nu tā, ka čista kabani. Un vēl vairāk mums bija alus. Tolaik - ai, davai prikola pēc divčus smacējam. Nu davaj! Iebraucam pa ceļam Maximā, paņēmām 3 torpēdas: Optima līnija to hardcore variantu ar brūno etiķeti, izRubeni arī kaut kādu trako, un zapivonam, protams, Apinīti. Un tādā secībā arī kapājām - Optima, Rubenis un finally Apinītis kaut kāds
light edition, taru draudzīgi padodot pa riņķi kā tādu slampu, izlaižot, protams, šoferi. Vārdusakot, apdzīvotas vietas "Rīga'' zīmi neatceros, atceros tikai to, kā džeki jau festivāla teritorijā tīri tā po-prikolu sakačāja Poliķi, kurā biju nabags es. Kadrs sekojošs - 4 metālisti šūpina protams-ka-pabalējušu sarkanu Polo, kam uzreiz atveras durvis, izlien spalvaina galva, "uzcepj picu", un momentā durvis aizver, turpinot savu delīrisko miegu. Un tā esot bijis vairākas reizes. Es tikai atceros, kā mani ar varu aizvilka uz Huskvarn uzstāšanos, un tāpat tikai to vienu epizodi, kad man bija atvērtas acis, es ieraugu Urbiku visinoties pa skatuvi ar motorzāģi, un cik nu pilnā var būt aizdzertā balsī bļauju "Skaaaaaajfooooordžeeeer!!!!!" Publika apkārtesošā, protams, bija sajūsmā. Pārējais metalmūzikas pasākums man sastāv no bildēm, kuras joprojām uztveru kā labu Photoshop apstrādi. Kāpēc tas tiek pieminēts? Da kaut vai tāpēc, ka rēcīgs stāsts no manas pagātnes, un otrs - reāli biju domājis, ka Dubulī būs tāpat. Vārdusakot, sestdien Dubulis, jāizguļas, tomēr visa diena būs pa āru svaigā gaisā, noteikti būs lietus. Jāizguļas pamatīgi. Kāāā tad! Pamodos es piektdien 9:00 ar funktieri - cigāram uzlikšu ugly-look ziemenes uz faking bleķa diskiem (lai gan uz vasaras diskiem arī nav nekāds skaistulis), un tad pēcpusdienā uz Rīgu. Tā arī izdarīju. Pāris veiklas un ne tik veiklas darbības ar domkratu, ratatslēgu un citiem ak.sex.uāriem, un uz cigāru skatīties vairs negribās. Pēcpusdiena, piļīju uz Rīgas pusi. Šoreiz skaidrā, ne-Polo, bez algagola un pārējiem heavy metal pribambasiem. Pa ceļam doma - opā, mož jāiebrauc QC garāžā, jānorēķinās, jāsavāc musars (durvis gan vēl neesmu savācis, piedodiet, džeki). Čih pih - zvans huggof'am - kā parasti neceļ. Zvans DK5000, neceļ, značit atzvanīs. Zvans DANX'am, momentā truba augšā, čo pa čom, lāga zēns sabīda ģēlas, atzvana, viss skaisti. Protams, atzvana arī DK, viss jau norunāts po-mužski. Mainu, značit, kursu uz Salaspili. Atbraucu, izdaru lietas, aizbraucu prom uz kvarķīru Ķengaragsā, pa ceļam iebraucot veikalā pēc kafijas, kuru, protams, aizmirstu nopirkt, tā vietā nopērkot kkādu stulbu kefīru un rupjmaizi. Un Orbit balto, lai gan man ar eikalipta garšu vairāk cepī. Nu neko, ieeju kvarķīrā, konstatēju skumjo faktu, ka nav kafijas, bet maisiņā kkādi nesaprotami pirkumi. TV iekšā - Dinamo pakāš kārtējo reizi kā tādi lohi, nekas jauns. Kompī arī viss pa vecam. Jāiet gulēt. Kāāāāā tad, šjas, normāla miega nav jau kādu labu laiku. Daru kaut ko, viss kaut ko, līdz paskatos uz pulksteni - opā, pēc piecām minūtēm zvanīs buģiļņiks. Nu, gulēt, acīm-miglaini-redzot, nav jēgas, jo nu... lolnauwerc. Paēdu savas brokastis, kas sastāv no rupjmaizes un kefīra, sametu lietas somā un duju uz Mori uz Dubuli kaut ko darīt. Pa ceļam pārkāpu savus reliģiskos uzskatus, nopērkot enerģijas dzērienu, pat divas bundžiņas (a huļi, Staķikā akcija, un čista noderēs, jo sutka jau nav gulēta), un minu tālāk. Nu, no tiem enerģijas dzērieniem nekāda tolka nebija, tikai tik, cik čurāju visu dienu. A tas, scyka, arī kaitinoši, jo mugurā ziemas jaka, pa virsu lietus mētelis, kuram pa virsu zaļā palīga žakete, kas tam visam kāpostam, ieskaitot manu resno kuņģi, pa virsu ir tāda viegli erotiski apspīlēta. Bet nu, ne par to stāsts. Atbraucu uz pļavu, domāju, kaut ko palīdzēšu, tad nāks miegs, atprasīšos uz 2h pagulēt cigārā (a man avants, var izpausties), iemigšu, un atčohnīšos jau naktī, kad pēdējie traktori jau ar sakrautām piekabēm brauc prom, un man tā kā arī būtu laiks. Vārdusakot, biju jau uzbūris deja vu atmiņas ainas no traģikomiskā Metalshow pasākuma, un atkal balle būs jābauda no sabildētā materiāla. Bet nū... nesanāca, par laimi. Satiekot pareizos cilvēkus, respektīvi, tos cilvēkus, kurus vienmēr un bez izņēmuma ir patīkami satikt, un šajā pasākumā to bija vairums no mana paziņu loka, mana vīzija par gulēšanu automobīlī izgaisa pašam nemanot, parādījās max power pruha, piekritu luncināt puļķi ar rūtainu drēbi, un tā visu dienu. Erotiski apspīlētā žaketē, zem kura plīvoja salijušais lietusmētelis (starp citu, no kura lietus lāses tecēja taisni uz džinsām, attiecīgi tālāk - gumijas zābakos, saslapinot zeķes, radot efektu, it kā zābakos kāds būtu ievietojis majonēzes paciņu un es tur iebāzu kājas). Un tā nu es pavadīju savu lielisko sestdienu - finišā, vienmēr salijis slapjš, nosalis, droši vien, ka sārtiem vaigiem un bezgala priecīgs! Pasākums notiek, visi brauc, sākumā gan vairāk traktors ar striķi, piekabinot sev dažnedažādus spēkratus, bet nu, dienai ejot, trase razsasalasj, un pareizi vien bija, ka FWD klasi palaida pēdējo, jo tie bija vienīgie džeki, kuru sejās varēja redzēt patiesu smaidu, tie bija tie, kuri brauca, reāli baudot dzīvi!
Vobšem, tie, kas bija pasākumā, tie visu zina, ko es te nu vairs gari rakstīšu, man vispār nepatīk gari rakstīt. Taču, ir trešā lieta. Pats pasākums kā tāds. Reāli, pasākumu uzmauca pa mēnesi daži cilvēki, kuru skaits noteikti, ka nepārsniedz 10, neskaitot palīgus jeb brīvprātīgos, kā mūsdienās tā diplomātiskāk tos būtu saukt. Sasodīts, pa mēnesi saorganizēt Dubuli kaut kādā tur faking Morē (reāli piedod, Gati, neņem ļaunā, vecozēn, visu cieņu provinču pacaniem, kā ne kā, es pats tāds), pagastā ar ne vairāk kā 500 iedzīvotājiem ar pāri par 100 mašīnām, oktoberfesta beigās, govju mīnu pilnā pļavā, un šitik daudz mašīnu! Pļavas-faking-vidū, kur govis vasarā žļembā zāli, ar visu elektrību, ēdināšanu, kafij-ināšanu, zupināšanu, trasē iestigušo mašīnu ar traktaru novilkšanu, normālu sauso tulķeni (starp citu, es piedalījos kaku bedres rakšanā!
), galu galā ar Karcheri un atsevišķu remontzonu zem jumta, atbalstītajiem tādiem nevājiem, un... gan jau, ka vēl kaut ko aizmirsu pierakstīt. Un to dara nevis profesionāla firma, kam šis viss jau ir tāda everyday rutīna, bet pāris čuvaki savā brīvajā laikā un, gan jau, ka, protams, darba laikā. Jā, noteikti, ka atradīsies kāds, kuram kritikas būs vairāk kā sajēgas, būs kāds neapmierināts ar kaut vai laiku uzskaiti, kebaba temperatūru, kafijas garšu un laikapstākļiem kā tādiem, taču ir lietas, kuras nav iespējams ietekmēt, un ir arī lietas, kuras ir jāpieņem tādas, kādas tās ir - šitais nav profesionālais sports, šitā ir kruta pavadīta sestdiena, ar visu lietu, vēju, sauli un drakoniskajiem maksimums 15 euro. Tikai gāžamais drapaks pašam jāsagādā. Atkal neraža, ne?
Pēc nedaudz vairāk kā 5h būs apaļas divas negulētas diennaktis. Jūtu, ka tas nav pareizi, tāpēc es pārtraukšu savu penteri, kuru šaubos, vai kāds izlasīs, lol, un mēģināšu iemigt. A ja nu sanāk.
